Pastāsti, lūdzu, kāda ir Tava diena. Vai Tev ir stingrs režīms?

Tieši tas manā dzīvē ir vislabākais, ka man īsti nav režīma – katra diena ir pilnīgi citādāka, katra diena nes jaunus piedzīvojumus un jaunas, interesantas tikšanās. Piemēram, vakar visu dienu pavadīju filmēšanas laukumā saistībā ar manu jauno projektu, kas skatītāju vērtējumam tiks nodots jau pavisam drīz, citu dienu tas ir saspringts darbs ierakstu studijā, vēl citu dienu - fotosesijas, bet šodien, piemēram, esmu mazliet apslimis pēc vakardienas intensīvās filmēšanas dienas un ārstējos pa māju…

 

Vai vari ko vairāk atklāt par savu jauno projektu? Ko no Tevis varam gaidīt? 

Tas ir mans soloprojekts “Pablo”, nosaukums ir atvasinājums no mana uzvārda. Pašlaik norit pirmie ieraksti, kas, cerams, uz pavasara pusi rezultēsies albumā. Un, kas zina, varbūt nākamajā gadā varēšu aicināt arī uz soloprojekta koncertiem! Par savu jauno projektu šobrīd varu pateikt tā – tas nav nekāds prikols, tas būs kas vairāk nekā hiphops.

 

Vai Tavs soloprojekts nozīmē, ka “Olas” ir aizripojušas otrajā plānā?

Mēs zinām, ka jau izplatījušās baumas par to, ka “Olas” ir izskanējušas, bet “Olas” nekur nepazudīs! Jā, esam ieturējuši radošu pauzi, bet mums priekšā ir vairāki koncerti un jau ir jauni plāni.

 

Kā tu parasti jūties pēc koncertiem? Esi piepildīts un uzlādēts vai tomēr – izlicis sevi kocertā vēlies ātrāk nokļūt mājās?

Var būt ļoti dažādi! Ja dienā ir vairāki koncerti, tad vakarā ir mānāms sagurums… Ir bijušas neskaitāmas reizes, kad dienā uzstājamies trīs reizes! Vai arī – ja koncerts ir krietnā attālumā no Rīgas – nokļūšana līdz mājām vien prasa vairākas stundas un tad nekāda tusēšana vairs nav prātā. Jāatzīst, ka senāk pēc koncertiem tusējām vairāk, tagad lielākoties tad, kad koncertus apmeklē draugi. Bet bieži pēc koncerta mājās vienkārši uzjaucu sev kokteili un pačiloju.

 

Kādi ir Tavi iecienītākie dzērieni?

Man garšo konjaks un viskijs, bet rumu nevaru iedzert – tas vispār neuzrunā. Visvairāk garšo Hennessy vai Jack Daniel’s – tam piemīt tāda salda garša, kas man īpaši patīk. Bet vispār es labprāt arī pamēģinu jaunas lietas, piemēram, Glenmorangie Lasanta single malt ir mans pēdējā laika atklājums – arī tam ir maiga un aromiem pilna garša, kas man viskijos patīk.

 

Pastāsti, kā top tavu dziesmu teksti? Vai iedvesma atnāk spontāni?

Ar tekstu radīšanu ir tā, ka nekad nevar zināt, kā tie atnāks – dažkārt cīnos ar tiem vairākas dienas, bet lielākoties mirkļos, kad jūtu, ka ir – piefiksēju idejas vai frāzes, un viss top gatavs pāris minutēs.

Parasti darbu ar tekstiem mēģinu ieplānot rītos, kad esmu tikko pamodies un kamēr galva ir skaidra, domas tīras. Bet reālajā dzīvē – lielākā daļa tekstu ir tapuši pēc tam, kad ieguļos gultā, dodoties gulēt, un izslēdzu gaismu, aiztaisu acis. Tieši tad galvā sāk nākt foršākās metaforas, kas nereti rezultējas jau daudziem dzirdētās dziesmās. Tādos gadījumos uzreiz pierakstu galvā ienākušās idejas telefonā, lai līdz rītam neaizmirstu.

 

Kādas ir Tavas attiecības ar faniem? 

Tagad jau ir mazliet mierīgāk, jo sociālie tīkli dod iespēju ierobežot vēstuļu saņemšanu, bet ir bijis laiks, kad fanu uzmanība bija diezgan uzmācīga. Atceros, ka reiz publiski bija noplūdis mans telefona numurs, un tas tika pievienots neskaitāmām čatu grupām. Tas bija murgs – simtiem ziņu un zvanu, neskatoties - diena vai nakts… Mans telefons izlādējās no ziņu pienākšanas! Protams, autogrāfu sniegšanair neatņemama sastāvdaļa, visdīvaināk šķiet parakstīties uz naudas banknotēm, ko fani lūdz darīt diezgan regulāri. Taču fotogrāfēšanās var būt diezgan nogurdinoša – jo īpaši, ja tieku pamanīts, piemēram, pusdienojam “Lido” restorānā –tas cilvēkus neaizkavē prasīt kopīgi nobildēties…