VALŪTA - EUR |  SEK

Iepazīstam leģendāros Beļģijas alus

16.04.2019.
Kas vairāk par šokolādes un vafeļu lielvalsti.

Beļģija – visnotaļ pieticīga izmēra valsts (vien 30,7 tūkstoši kvadrātkilometru teritorija), kurā vienuviet atrodams tik daudz dažādu ceptu un brūvētu gardumu, ka jābrīnās, kā debešķīgo brokastu vafeļu siltā dvaka un šokolādes aromāts brīžiem neiezogas unikālajā beļģu miestiņā, kura daudzās darītavas viena no otras, šķiet, ir vien akmens metiena attālumā.

No rakstītiem avotiem izriet, ka vecākais zināmais, dokumentos fiksētais alus pirkums ir noticis 1861. gada vasarā, taču skaidras ziņas par šī dzēriena izcelsmi, kopā ar citiem vēstures noslēpumiem, slēpjas tālā, jo tālā pagātnē.

Taču stāstu par beļģu alus kultūras attīstību cauri gadsimtiem, tā brūvēšanas jēgu un brūvētāju meistarības ciešo saikni ar klostera dzīvi un pasaules skatījumu – netrūkst. Kopumā tie vēsta, ka alus šajās zemēs bijis gan glābējs no slimības (senatnē alu mēdza izmantot dzeramā ūdens vietā, bieži vien antisanitāro apstākļu dēļ), gan pārticības un ilgtspējības nodrošinātājs.

Pastāv pieņēmums, ka beļģu alu kā ievērības cienīgu pasaulei pieteica slavenais britu izcelsmes alus eksperts Maikls Džeimss Džeksons (1942.-2007.), kurš pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pievērsās beļģu alus iepazīšanai un aprakstīšanai.

Mūsdienās beļģu alus ražotāji atbild par nieka 1% no kopējā pasaulē, saražotā alus daudzuma, taču šim procentam raksturīgā kvalitāte ir garantējusi beļģu alum pasaules slavu.

Lai izprastu daudzveidīgā beļģu alus pamatus, ir jāparunā par ar trīs populārākajiem, tradīcijām bagātākajiem beļģu alus veidiem – Trapistu, klosteru un Lambikas aliem.

 

Trapistu alus – miestiņš ar principiem

Romas katoļu baznīcas Cisterciešu mūku un mūķeņu ordenis izveidojās 11. gadsimta sākumā, savu mācību pamatā izceļot prasmi strādāt ar rokām un dzīvot pašpietiekami.

  1. gadā La Trappe klostera abats nosprieda, ka Cistercieši savās gaitās ir kļuvuši pārlieku liberāli un izlaidīgi. Lai nepieļautu strikto principu atslābumu savu mūku vidū, abats sava klostera sienās nekavējoši iedibināja jaunus, daudz stingrākus papildu noteikumus.

Kopš tiem laikiem daudzi no tiem ir atcelti, taču teju kā akmenī cirsts ir palicis pieņēmums, ka Trapistu mūkiem ir ne vien žēlsirdībā pašaizliedzīgi jāpalīdz citiem ļaudīm, bet arī pašiem jādzīvo pašpietiekami.

Tajos laikos pašpietiekamību nodrošināja smags lauksaimniecības darbs un alus brūvēšana, kuru mūki savā nodabā neatlaidīgi pilnveidoja no paaudzes paaudzē, spītējot postažai, ko radīja tā laika Eiropas varaskāro vadoņu krustu šķērseniskie karagājieni vienam pret otru.

Ja sendienās mūki gādāja ēdienu un brūvēja miestiņu, lai paēdinātu un padzirdītu vietējos cilvēkus, tad mūslaikos tā dēvētie Trapistu ali tiek darīti un pārdoti, lai par nopelnīto uzturētu klosteri un nodarbotos ar labdarību. Par savas turības vairošanu nevar būt ne runas.

Ļoti daudzas Trapistu alus darītavas gan Francijas un Beļģijas, gan arī citu valstu teritorijās pārtapa gruvešos Franču revolūcijas un pasaules karu dēļ.

Taču 1997. gadā astoņi Trapistu klosteri, kuru vārdā dēvē arī to alus – “Orval”, “Chimay”, “Westvleteren”, “Rochefort”, “Westmalle” un “Achel” no Beļģijas, “Koningshoeven” no Nīderlandes un “Mariawald” no Vācijas – nodibināja Starptautisko Trapistu asociāciju (ITA).

Tas darīts, lai pasargātu tobrīd jau pasaulslaveno Trapistu alus vārdu un ar to saistītās vērtības no komerciālajiem alus ražotājiem, kuri sāka šādi apzīmogot savus ražojumus ar vienu vienīgu domu – labi nopelnīt.

Asociācijas aizgādnībā ir gan alus, gan arī cita klosteru manierē ražota produkcija, tostarp siers, maize un vīns. Attiecībā uz miestiņu, lai to varētu saukt par Trapistu alu, ir jāizpildās šādiem nosacījumiem:

 

  • Alus ir jābrūvē iekš Trapistu klostera sienām un to drīkst darīt vai nu paši mūki, vai arī meistari stingrā mūku uzraudzībā;
  • Alus darītavai un tajā notiekošajam nedrīkst būt primāra loma klosterī. Komercdarbībai ir jānotiek pilnīgā saskaņā ar kristiešu mūku dzīvesveidu;
  • Alus darītava nedrīkst būt paredzēta peļņas gūšanai. Ieņēmumi ir paredzēti mūku iztikai un klostera teritorijas uzturēšanai. Jebkāds pārpalikums tiek atvēlēts labdarībai, palīdzot grūtībās nonākušajiem.

Teikt, ka Trapistu alus ir ļoti rets un unikāls gardums nozīmē pateikt par maz. Mūsdienās pastāv vien 14 atzītas Trapistu alus darītavas no kurām sešas atrodas Beļģijā, kas ir nosacīta trapistu alus lielražotāja, septiņas izkaisītas pa Eiropu un viena – iedibināta SV. Jāzepa klosterī Masačūsetsas štatā, ASV.

 

Ko vēsta Trapistu alus etiķete?

Vairums Trapistu alu tiek darīti, izmantojot tā dēvēto augšējo fermentāciju (tiek izmantota specifiska rauga sēnīte: “Saccharomyces cerevisiae”) un izturēti pudelēs.

Šo alus etiķetes izceļas ar īpatnēju, vēsturisku sistēmu, kura tiek izmantota, lai informētu alus dzērāju par miestiņa stiprumu un garšas īpatnībām. Labāk zināmā ir četru iedalījumu sistēma, kurā alus stiprums, aptuveni prognozējot alkohola saturu tajā, sākot ar gaišāko, tiek norādīts kā “Enkel” (vienkāršs), “Dubbel” (dubults), “Tripel” (trīskāršs) un “Quadrupel” (četrkāršs).

“Enkel” lietojums ir teju zudis, klosteriem sākot dēvēt savus gaišākos, vieglākos alus par “Blond”. Lielisks paraugs gaišam beļģu Trapistu alum būs “Brassiere d’Orval”.

Papildus šai sistēmai, alus pudeļu etiķetēs tā stiprumu (aptuveni informējot par alkohola saturu) mēdz norādīt arī ar skaitļiem skalā no 6 līdz 10. Labs un garšīgs piemērs no šīs skalas augšējā gala būs pasaulslavenais un alus ekspertu mīlētais beļģu “Brassiere de Rochefort” darītavas alus.

Nobeigumā par Trapistu aliem jāpiebilst, ka būtu grēks nenogaršot, iespējams, populārāko un zināmāko “Brassiere de Chimay” darītavas alu tā trīs paveidos. Ceturtais, saukts par “patersbier” ir salīdzinoši vājš alus, kurš domāts pašiem klostera mūkiem un reti kad nonāk ārpus klostera teritorijas.

 

Plašais klosteru alus klāsts

Sākotnēji ar jēdzienu “klosteru alus” apzīmēja jebkuru alu, kura brūvēšanai jebkad bija sakars ar kādu no klosteriem, taču pēc Starptautiskās Trapistu asociācijas izveides, par klosteru alu dēvē tos līdzīgi Trapistu aliem darītos miestiņus, kuri gluži neietilpst zem stingri regulētās un šaurās Trapistu saimes.

Klosteru alu raksturo sekojoši nosacījumi:

 

  • Tas ir darīts klosterī, kurš nav saistīts ar Trapistu ordeni vai;
  • Tiek ražots komerciālā darītavā, saskaņā ar vienošanos, kura noslēgta ar kādu specifisku klosteri vai;
  • Tiek ražots komerciālā darītavā un tā zīmolā ir iekļauts kāda mūsdienās neeksistējoša klostera vārds.

Lai arī šāda alus ražošanas noteikumi nav tik stingri kā pie Trapistiem, arī klosteru alus darīšana tiek uzraudzīta balstoties uz 1999. gadā izveidoto speciālo sertifikātu (Erkend Belgisch Abdijbier).

Lai alus ražotājs iegūtu šādu sertifikāciju, ir jāizpildās konkrētiem noteikumiem: atsevišķiem komercdarbības aspektiem ir jābūt konkrētā klostera mūku pārziņā un daļa no ieņēmumiem jāziedo klostera izraudzītajiem labdarības mērķiem.

Arī šie beļģu ali lielākoties tiek darīti un iedalīti, balstoties uz “Enkel” (jeb “Blond”) – “Quadrupel” sistēmas, pamatā pieturoties pie “Blond”, “Dubbel” un “Tripel” kategorijām.

Zināmākie un iecienītākie no beļģu klosteru aliem uz šo brīdi būs visiem gana labi zināmie – “Affligem”, “Grimbergen” un “Leffe”. Vairākas darītavas, kurās top klosteru alus pieder labi zināmajam nīderlandiešu lāgera alu ražotājam – kompānijai “Heineken International”.

 

Lambikas “nepieradinātais” alus

Mūsdienās absolūtais vairākums alus darītavu fermentācijas nepieciešamībām izmanto speciāli šim nolūkam kultivētu rauga sēni, kas garantē stabilu galaproduktu ar konkrētām garšas niansēm.

Taču senlaikos nedz pārtikas, nedz alus rūpnieku rīcībā šādu ērtību gluži vienkārši nebija. Tā vietā alus misa (iesala ekstrakts) tika iepildīts speciālās tvertnēs un pa nakti atstāts brīvā dabā atdzišanai, ļaujot vējam un gaisā esošajai mikroflorai pārklāt misu ar mežraugu.

Šis process ir veicams vien laikā no oktobra līdz maijam (lai pasargātu topošā alus garšu no potenciāli kaitīgiem organismiem, kuri sastopami siltajos vasaras mēnešos), kā arī nenoliedzami ir saistīts ar lielu risku un ir neparedzams.

Atdzisusī misa pēcāk tika sapildīta ozolkoka mucās, kur fermentācija var turpināties līdz pat četru gadu garumā.

Būtiski, ka šo gadsimtiem seno metodi joprojām piekopj arī atsevišķi beļģu alus ražotāji. Galarezultāts mūsdienās tiek saukts par Lambikas alu, kas ir vissenākais no visiem modernajiem alus veidiem un Beļģijā top Zennes ielejas apvidū. 

Pateicoties mežrauga izmantošanai, šāds alus tīrā veidā mēdz būt ļoti špetns, tādēļ ražotāji to nereti pirms pārdošanas sajauc ar augļu sulu.

Izmeklēta alus dzērāju iecienīti “lambiķi”, kurus pie izdevības obligāti jānogaršo ir “Boon”, “3 Fonteinen” un “Lindemans”.