Vīns varētu būt viens no senākajiem un spēcīgākajiem statusa, kā arī dzīvesveida simboliem rietumu pasaulē un reti kurā valstī šis dzēriens ir tik cieši savijies ar vietējo dzīvi kā Francijā. Aplūkojam šīs vecās vīna lielvalsts piedāvājumu, izprotam dažādu reģionu nianses un Francijai svarīgo “terroir” konceptu!

Lieki piebilst, ka Francija, kuras teritorijā iekļaujas ar pasaulslavenā Bordo pilsēta dienvidos un Šampaņas reģions ziemeļos, ir viena no pasaules lielākajām vīna ražotājām.

Gadā šeit tiek sapildīti līdz pat astoņiem miljardiem pudeļu visdažādāko vīnu, sākot no lētākiem galda vīniem ikdienas maltītēm un beidzot ar ekskluzīviem, pēc stingriem noteikumiem gatavotiem un izturētiem, augstākās kvalitātes vīniem no ļoti specifiskiem reģioniem.

Par vīna kultūras izplatīšanos Francijas teritorijā atbildīgi ir savulaik kareivīgie romieši. Pastāv uzskats, ka vīns Francijā tika darīts jau 6. gadsimtā pirms mūsu ēras.

Karu, epidēmiju un plaša mēroga ģeopolitisku notikumu pārpilnajos viduslaikos zināšanas par visnotaļ sarežģītajiem fermentēšanas un izturēšanas procesiem rūpīgi glabāja stingras disciplīnas audzinātie un stoiskā mierā dzīvojošie kristīgie mūki.

Tajos laikos tieši klosteriem lielākoties bija visi nepieciešamie resursi un iespējas uzturēt vīnogu dārzus.

Jāpiebilst, ka 19. Gadsimtā Francija teju vai palika bez savas vīna industrijas tolaik līdz galam neizprastas, kaitēkļu pārnēsātas vīnogulāju slimības dēļ. Filoksera (Phylloxera) kukaiņu izplatītā kaite sāka bendēt vīnogu dārzus Pujaut ciematā, Gardas departamentā, 1863. gadā.

Kopumā 15 gadu laika periodā, slimība iznīcināja vairāk nekā 40% Francijas vīnogu dārzu. No tā ievērojami cieta industrija – daudzi vīna ražošanā un tirgošanā iesaistītie uzņēmumi bankrotēja, savukārt atlikušie bieži vien bija spiesti maksāt saviem darbiniekiem vairāk nekā uz pusi samazinātu algu. Tiek lēsts, ka epidēmija valsts ekonomikai kopumā nodarīja ap 10 miljardiem Franku lielus zaudējumu.

Slimības izplatīšanās iemeslu – Filoksera kukaini, kurš Eiropā ievests no Amerikas kontinenta – atklāja vien 1868. gadā un glābiņš izrādījās Francijas un ASV speciālistu ideja potēt vīnogulājus, par podcelmiem izvēloties Amerikas kontinentā augošos stādus, kuri, kā tolaik novērots, bijuši imūni pret Filoksera kaitējumu.

Laika gaitā, valsts vēsture iegrozīja sabiedrisko dzīvi tā, ka vīna darīšanas teorija un prakse kļuva par mākslas veidu.

 

Kas ir “terroir”?

Spriežot par kvalitatīvu Francijas vīnu, tiek piesaukti divi koncepti – tā dēvētais “terroir” un Francijai specifiskā klasifikācijas sistēma.

Kultivējot vienu un to pašu vīnogu šķirni dažādos reģionos un piekopjot identiskas vīna darīšanas metodes, pastāv iespēja, ka beigu beigās iegūtais produkts atšķirsies. Tieši tādēļ, runājot gan par Francijas, gan arī citu valstu vīniem, ir svarīgi izprast jēdzienu “terroir”.

Īsumā – “terroir” ir vienu specifisku vīnogu audzēšanas reģionu raksturojošo dabisko faktoru kopums. Tajā ietilpst augsne, zemes apakšējie slāņi, atrašanās virs jūras līmeņa, nogāzes stāvums, ja vīnogu lauks atrodas uz kalna, atrašanās vieta pret sauli diennakts garumā un mikroklimats (mitrums, lietus, vējš, temperatūras svārstības utt.).

Vadoties pēc “terroir” koncepta teorijas, pasaulē nav divu vīna dārzu ar pilnīgi identiskiem apstākļiem, lai cik arī tuvu viens otram tie atrastos. “Terroir” koncepta piesaukšana vīna industrijā gan mēdz būt kontraversiāla, ņemot vērā to, cik grūti definējams tas konkrētos gadījumos var būt.

 

Bordo, Šampaņa un citi Francijas spēka punkti

Francijā ir 12 galvenie vīna ražošanas reģioni, kurus vienu no otra atšķir gadsimtiem, senas, stingri ievērotas tradīcijas un likums: Elzasa, Bordo, Burgundija, Božolē, Šampaņa, Côtes du Rhone, Jura, Languedoka-Rosiljona, Luāras ieleja, Provansa, Medoka un ar vīna darīšanu salīdzinoši mazāk zināmie Francijas dienvidrietumi.

Ņemot vērā to, cik sīki valsts regulas izdala Francijas vīna reģionus, veiksmīgākiem pirmajiem soļiem valsts vīna pasaulē, aplūkosim septiņus galvenos, kuros darītie vīni iemantojuši īpašu popularitāti – Bordo, Elzasu, Burgundiju, Provansu, Luāras ieleju, Ronas ieleju un Šampaņu.

 

 

Bordo vīns vairumam cilvēku automātiski saistās ar augstu kvalitāti. Būtiski, ka, saskaņā ar vēstures avotiem, vīns šajā reģionā tiek nepārtraukti ražots kopš romiešu laikiem un mūsdienās ir lielākais vīna ražošanas apgabals. Bordo reģiona vīni vairumā gadījumu nozīmē vairāku vīnogu šķirņu sajaukumu. Uz sarkanvīna pudelēm bieži būs norādītas “Merlot”, “Malbec”, “Cabernet Sauvignon”, “Cabernet Franc” vīnogas. Dominējošo  šķirni parasti nosaka specifiska teritorija iekš reģiona. Bordo zemi sadala divas Žirondas satekupes – Dordoņa un Garonna. Kreisā krasta vīndaru vīnos parasti dominē “Cabernet Sauvignon”, savukārt upes labajā krastā ražotāji visvairāk izmanto “Merlot”.

 

Elzasas reģions atrodas tieši pie pašreizējās Francijas un Vācijas robežas. Lieki piebilst, ka vēsturiski šīs pašreizējās Eiropas Savienības valstis ne vienmēr prata sadzīvot mierā, kā rezultātā Elzasas teritorijas bieži mainīja saimniekus. Šī vēsturiskā zemes dalīšana pavisam noteikti atspoguļojas reģiona vīnā, kas atspoguļo abu valstu tradīcijas. Šeit cienītākās būs “Riesling”, “Muscat”, “Gewurztraminer” un “Pinot Gris” vīnogas. Elzasa ir pazīstama kā intensīva, minerāļu notīm bagāta baltvīna zeme.

 

Burgundija ir “Pinot Noir” (sarkanvīns) un “Chardonnay” (baltvīns) vīnogu šķirņu vīna reģions. Par Burgundijas vīna specifiku un cenām – jo konkrētāk un precīzāk uz etiķetes ir definēta vīna izcelsmes vieta, jo augstāka tā uztvertā kvalitāte un cena. Visdārgākie Burgundijas vīni ir darīti no augstākā labuma vietējo dārzu vīnogām. Par pudeles piederību augstākajai šķirai liecinās norāde “Grand Cru”. Burgundijas sarkanvīns pamatā tiek darīts no “Pinot Noir”.

 

Viens no Provansas galvenajiem vēstnešiem bez šaubām ir rozā vīns. To šajā Francijas dienvidu reģionā, kur atrodas tādi pasaulslaveni tūrisma galamērķi kā Azūra krasts (Franču Rivjēra) Marseļa, Nica, Kannas u.c. ražo daudzi, pamatā koncentrējoties uz “Grenache”, “Syrah”, “Cinsault”, “Mataro” šķirņu vīnogām. Rozā vīns Provansas siltās piekrastes pludmalēs bez šaubām iederas vislabāk, taču reģionā esošajā nelielajā Bandolas apgabalā top arī sarkanvīns.

 

Luāras ieleja Francijas vidusdaļā ir mājas vairāk nekā 4000 vīna darītavām un piedāvā gan iecienītus baltvīnus, gan atspirdzinošus rozā vīnus, gan arī augļu niansēm bagātus sarkanvīnus. Papildus tam Luāras teritorijā tiek ražoti arī dzirkstošie vīni un tas ir otrais lielākais šī vīna paveida ražotājs tieši pēc Šampaņas. Izplatītākās vīnogu šķirnes šajā ielejā ir – “Melon de Bourgogne”, “Folle Blanche”, “Pinot Gris”, “Sauvignon Blanc”, “Cabernet Franc”, “Chardonnay”, “Malbec”.

 

Šampaņas dzirkstošais vīns, ļoti iespējams, ir kļuvis par upuri pats savai pasaules slavai, ņemot vērā sabiedrībā iesakņojušos tendenci saukt citu reģionu un valstu dzirkstošos vīnus par “šampaniešiem”. Tādēļ lieku reizi der piebilst, ka īstens Šampaņas dzirkstošais tiek ražots tikai un vienīgi Šampaņas reģionā, kur savulaik tika izveidota un joprojām tiek piekopta tā dēvētā “Šampaņas metode” (Methode Champenoise), kas paredz divkāršu fermentāciju (otrā fermentācija notiek, vīnam esot jau pudelē, kura pēcāk ar etiķeti pieejama veikalu un bāru plauktos). Šampaņas reģionā var sastapt septiņas tā dzirkstošajam vīnam raksturīgas vīnogu šķirnes – “Chardonnay”, “Pinot Noir”, “Meunier”, “Petite Meslier” un “Arbanne”.