Seši Fakti par Džinu un Tā Plašo Vēsturi | Spirits & Wine

16.01.2018.
Džins ir interesants temats. It kā - nekas vairāk par graudu destilātu. It kā - vienkāršs dzēriens, kas daudziem asociējas ar toniku un Labvēlīgā tipa dziesmiņām no saldajiem 90.tajiem. Pienākot veikalā pie džina plaukta, uzmanību noteikti piesaista Hendricks, Tanqueray Ten, Beefeater 24, Monkey 47 un citi. Taču tikai retais zina, ka aiz šīm mūsdienīgajām etiķetēm slēpjas simtiem gadu ilga dzēriena vēsture. Uzmanībai: 6 fakti, kas parāda, ka džins ir pieredzējis spēlētājs un ir ieradies uz šīs pasaules uz ilgu palikšanu.

Pret mēri un holēru

Mēs varam tikai smalki ironizēt par to, cik šobrīd populāro dzērienu, bez kuriem mūsdienu pasaule nebūtu iedomājama, pirmsākumi meklējami aptieku plauktos, kur mūki aizrautīgi eksperimentēja, jaucot dažādus šķidrumus, kas galu galā tika pasludināti par brīnumlīdzekli tajā brīdī aktuālo sērgu vai epidēmiju apturēšanai. Arī džins nav izņēmums – tā izcelsme saistās ar Holandes mūkiem, kas ticēja, ka kadiķogas, kas dominēja jaunradītajā mikstūrā, glābs buboņu mēra un holēras slimniekus. Vēsturiskā statistika gan klusē, cik sasirgušie šādā veidā tika dziedināti, bet leģendas vēsta, ka mikstūra bijusi vairāk garšīga nekā medicīniski vērtīga…

 

Dzēriens kareivju drosmei

Šaubu nav – mūsdienās džins pārliecinoši tiek uzskatīts par britu nacionālo dzērienu, bet pirmo reizi angļi to nobaudīja, karojot kopā ar saviem sabiedrotajiem – holandiešiem Trīsdesmitgadu karā 17.gadsimtā, kad džinam līdzīgu dzērienu (tolaik dēvēja par genever) holandiešu kareivji malkoja pirms izšķirošām cīņām. No turienes cēlies slavenais teiciens “Dutch Courage” (Holandiešu drosme), ko labprāt vēlējās pārmantot arī britu armijas rindas. 

 

Iedomājieties – džins lētāks par alu!

Grūti aptvert, ka džins varētu maksāt mazāk par alu… 1689.gadā holandietis Vilhems III, ierodoties Anglijā un kļūstot par Anglijas valdnieku, aiz milzīga naida pret frančiem ievērojami pacēla cenas franču izcelsmes dzērieniem – konjakiem un vīniem, šādā veidā popularizējot džinu. Efektu nebija ilgi jāgaida – drīz vien šo jau uzskatīja par angļu nacionālo dzērienu un to ražoja katrā ceturtajā mājā. Reti kuram dzērienam ir tik melna pagātne – londonieši šajā laikā bija burtiski nodzērušies, džina kvalitāte bijusi kritiska, nabadzības mākti vietējie to šķaidījuši ar terpentīnu un sērskābi, kas nereti izraisīja aklumu un citas nopietnas blaknes. Vēsturē šo laiku savā vēsturē dēvē par “Gin Craze” (Džina trakums) – Londonā mirstība bija pārsniegusi dzimstību, uz 600 000 iedzīvotājiem bija reģistrētas 7000 džina darītavas, no saindēšanās ar džinu bojā gāja 9000 bērni.

 

 

Tonika dzimšana

Savienība džins-ar-toniku mūsdienu pasaulē ir iekarojusi neapgāžamu vietu zem saules. Teju kopš 18. gadsimta, kad šis atspirdzinošais dzēriens ar hinīna piedevu tika radīts, tā lielākā vērtība ir bijusi kadiķu dzēriena garšas bagātināšana – slavena otrā plāna loma džina dzīvē. Izrādās – hinīnu saturošais dzēriens bija galvenais ierocis cīņā pret malāriju, ko briti Koloniālajos laikos brangi patērēja Indijā, bet dzēriena garša šķitusi tik neizturami rūgtena, ka to sāka jaukt kopā ar džinu! Tieši tik praktiska vajadzība ir vainojama šī pasaulslavenā tandēma dzimšanā. Un neapgāžama ir patiesība, ka džins nav solo dzēriens – tā garša ir radīta kokteiļiem. Džinu saturošo kokteiļu skaits ir rekordliels – tas esot viens no biežāk izmantotajiem dzērieniem kokteiļu jaukšanā. Īpašu vietu kokteiļu cienītāju aprindās ir iemantojos Martini, kas kļuva populārs Amerikā 20.gadsimta vidū, bet arī Ernests Hemingvejs īpaši bija iecienījis kokteili Gimlet, kur vienādās proporcijās džins tiek rūpīgi jaukts ar laima sulu, pievienojot arī pāris ledus gabaliņus.

 

Džins + džezs

Mazliet pārsteidzoši, ka mūsdienās vislielākie džina baudītāji nav vis angļi vai holandieši, kas bija klāt šī dzēriena pašos aizsākumos. Džinam vislielākās slavas dziesmas dzied un vislielāko šī dzēriena patēriņu pasaulē uzrāda Filipīnas, patērējot 43% no visa pasaules džina apjoma. Ja uz brīdi piemiedzam acis filipīniešu priekšā – nākamie, kas džinu tur cieņā, ir amerikāņi, kas džinu bauda gan paši, gan arī čakli to eksportē

angļiem. Amerikā džina uzvaras gājiens sākās 20. gadsimtā, kad tas sāka kļūt par smalku un elitāru dzērienu - to malkoja tobrīd tik populārajos džeza vakaros, un izrādās, ka arī Frenka Sinatra mīļākais dzēriens bijis tieši džins.

 

Kas vēl bez kadiķogām?

Nav ko izlikties – džins principā ir tieši tas pats, kas vodka, tikai bagātināts ar dažādām papildinošām zālītēm, no kurām kadiķogas ir obligāta sastāvdaļa. Turklāt – džina ražotāju industrija šī dzēriena tapšanā aizvien izmanto tikai savvaļā augušas kadiķogas. Džinu garšas var būt tik dažādas, ka pilnīgi ikkatrs varētu piemeklēt džinu, kas viņam iet pie sirds. No kā tas atkarīgs? Vēl bez kadiķogām, kas arī var tikt pievienotas dažādos daudzumos un līdz ar to – tā garšai sniedzot dažādu intensitāti, džina tapšanas procesā garšas mēdz variēt, pievienojot arī ingveru, lakricu, piparus, citrusaugļus, kardamonu, ķimenes, savvaļas selerijas sakni, muskatriekstus, dzērvenes un pat zaļo tēju, rožlapiņu eļļu, svaigu gurķu ekstraktu utt. Neticami, ka šis stāsts joprojām ir par džinu...