VALŪTA - EUR |  SEK

Augstākā alus māksla vai pārgalvīgi eksperimenti?

26.06.2019.
Ko īsti ražo vietējie kraft alus darītāji?

Mazs, neatkarīgs un balstīts tradīcijās – šādi parasti definē kārtīgu kraft alus (craft beer) darītāju. Pēdējā desmitgadē arī Latvijā ir pieaudzis šo garšās un iepakojumos īpatnējo aliņu ražotāju skaits un ar katru nākamo, daudzveidība un kvalitāte pieņemas spēkā. Aplūkojam vien dažus no zināmākajiem, lai izprastu, kas īsti ir kraft alus un kādēļ to būtu vērts nogaršot!

Lai arī citās valstīs, piemēram ASV, šādu mazo alus darītāju tradīcija ir gana senāka, nekā pie mums, vispārīga kraft alus definīcija joprojām ir strīdīgs jautājums.

Bez iepriekš minētajiem faktoriem (mazs, neatkarīs, balstīts tradīcijās), šķiet, vēl būtu jāizspriež, kā tad īstenam kraftiņam jāgaršo un gaumes lieta, protams, ir subjektīva lieta.

Par kraft alu un tā darītājiem vislabāk domāt kā par īsteniem alus entuziastiem, kuri brūvēšanā saskata mākslu un baudīšanā vēlas pieskarties ne vien tipiskajām garšas niansēm, bet gan neierastam spektram.

Tipisks kraftiņa brūveris nebīsies eksperimentu, kuri varētu novest pie naudas zaudējumiem, procesā lietos vien labākās izejvielas un konstanti meklēs ko jaunu.

“IndieJānis” – sapnis par viskiju noved pie alus

Darītava, kurā top nepieradinātais, lielo brūvētāju konformismam nepakļāvīgais kraftiņš “IndieJānis” atrodas Suntažu pagasta Upespilī, Ogres novadā. Šos kraft alus no citiem atšķir īpaši košas, etiķetes, kuras izskatās kā no komiksu grāmatas izgriezumiem taisītas.

“IndieJānis” šobrīd piedāvā astoņu garšu alus – tostarp gan lāgeri, gan IPA, gan pale ale, taču savdabīgā izpildījumā, ar paša alus meistara rokrakstu.

Sava sapņa pirmsākumus pats brūvētājs Jānis Rudzītis atminas šādi: “Atcerējos jaunību un sapratu – jāražo viskijs, bet pilnīgi legāli. Ideālais produkts kurš nebojājas un, ja realizācija ievelkas, tad stāvot noliktavā, tas kļūst tikai dārgāks, atšķirībā no piena. Protams, par savu ieceri zibenīgi izlielījos visiem draugiem un paziņām, no kuriem daļa smalkjūtīgi paklusēja, bet daļa ieteica, lai vispirms kaut vai alu uzbrūvēju, ko viņi tad varētu nodegustēt un novērtēt manu kvalifikāciju.”

Tā kā alus brūvēšanas process ir ļoti līdzīgs viskija brāgas pagatavošanas procesam, Jānis nolēmis sākt tieši šādi: “Tas bija 2008. gads. Izlasīju visu internetu, pasūtīju no Amerikas kaudzi ar grāmatām. Okupēju sev mājās vienu istabu, kuru ar domu spēku pārvērtu par mini alus darītavu.”

Sākotnēji tas bijis hobijs ar nolūku uztrenēties komerciālai ražošanai. Tālāk jau viss gāja pēc klasiskas shēmas – sakrāta nauda, sameklēta vieta brūzim, nokārtoti dokumenti tā izveidei, pārbūvēta ēka, saņemta licence un sākusies pati ražošana. “Ja grūtības būtu jānovērtē 10 baļļu sistēmā, tad es teiktu, ka bija ap 7. Manā gadījumā viss sākumposms ievilkās uz aptuveni deviņiem gadiem, kas to visu beigu beigās padarīja personīgāku,” teic Jānis.

Viņaprāt, svarīgākais esot saprast, kādu alu īsti vajag brūvēt: “Ne vienmēr tas, kas garšo pašam, garšo visiem pārējiem. Grūtākais ir apmierināt pieprasījumu. Parasti brūvēju to, kas pašam patīk. Un, ja šis alus iepatīkas alus cienītājiem, tad turpinu to brūvēt. Ja vairumam neiepatīkas, tad nākas ar smagu sirdi likt to malā. “

Pēc būtības gan radošumā Jānis netiek ierobežots, kas tad arī padara viņa kraftiņu autentisku un īpašu – prioritāte ir garša, nevis potenciālā peļņa, saka Jānis: “Es netaupu uz izejvielām un nedomāju par pašizmaksu. Svarīgākais ir radīt to garšu, ko esmu iecerējis. Lielie zīmoli to nevar atļauties, jo akcionāri, visdrīzāk, noraus stop krānu.”

“Labietis” – valdnieku un kareivju alus

“Labieša” meistarus uz priekšu dzen vēlme latviešu vēsturi un ēšanas, alus darīšanas un svētku svinēšanas tradīcijas sapīt ar mūsdienu alus pasaules elpu, radot pārlaicīgi garšīgus raudzētos dzērienus. Darītavas alus pudeļu vizuālā identitāte griežas ap šo jēdzienisko asi.

Šīs kraft darītavas iespaidīgais klāsts vienlaikus apmierina garšas kārpiņas un punci, kā arī rosina iztēli, vedot alus dzērāju senā, teju mītiskā latviešu pagātnē. Ali dalās pelēkajā saimē (10), dzeltenajā saimē (14), sarkanajā saimē (16), melnajā saimē (8), lillā saimē (8) un mucā briedušajos (2).

“Noburtais Kristaps”, “Pelašķu velns”, “Lenteņu kāvējs”, “Kapracis”... iztēles “Labieša” darītājiem acīmredzami netrūkst un miestiņa garša ir atzīta par tikpat īpatnēju un atmiņā paliekošu, kā tā dažādie nosaukumi.

“Labietis”, lai arī izskatās, kā vienots zīmols īstenībā ir divu aldaru savienība, kuras ietvaros katrs no viņiem eksperimentē ar savām receptēm.

Tāpēc arī uz katras pudeles ir aldara vārds – vai nu Reinis Pļaviņš, vai Edgars Melnis. “Es alu sāku gatavot, jo iepriekšējās finanšu krīzes iespaidā palika mazāk naudas, ko veltīt iecienītajam dzērienam. Cik zinu, tad Edgars sāka darīt alu kā paplašinājumu rosībai virtuvē,” stāsta Reinis.

Mājās viss esot bijis viegli – lieti noderējušas minimālas zināšanas fizikā, savukārt pārējais salasīts, atrasts internetā. “Grūtāk gāja, kad vajadzēja visu legalizēt un sākt alu darīt komerciāli. Pāris mēnešus pirms atvēršanās un kādu gadu pēc atvēršanās sanāca norauties darbos ap 18 stundām diennaktī, bez brīvdienām. Bija jāapgūst daudz jauna un paralēli jāievieš uzņemtās zināšanas dzīvē,” atklāj Reinis.

Brūveri no paša sākuma zinājuši, ka daudzi no viņu aliem godinās alus darīšanas vēstures posmu pirms apiņu lietošanas – tas ir laiku pirms kristietības ienākšanas Latvijas teritorijā.

“Attiecīgi mums vajadzēja nosaukumu, kas būtu saistīts ar tiem laikiem. Mūsu dievību vārdā nosaukt alus darītavu likās nedaudz ķecerīgi, tāpēc izvēlējāmies valdnieku un karavīru kārtas nosaukumu – labieši. Daudzi starp citu joprojām uzskata, ka “Labietis” nozīmē vienkārši nozīmē labs cilvēks. Tā gan nav,” turpina meistars.

Katrs alus sākas ar garšas skici galvā, kuru pēc tam mēģina ar sev zināmajām metodēm un izejvielām dabūt līdz mēlei, teic Reinis: “Pat pie zināmas receptes alus gatavojas mēnesi. Līdz ar to receptes izstrāde var aizņemt pat vairākus gadus. Reizēm nonāc strupceļā un pie receptes sagataves atgriezies pēc ilgākas pauzes, kad nejauši iepazīsti kādu jaunu rauga cilti vai citu izejvielu. Kad recepte ir gatava, tad lomu sāk spēlēt izejvielu kvalitāte un paša procesa kontrole, lai vienas šķirnes alus vienmēr garšotu tāpat. Mēneša laikā daudz kas var noiet greizi un katras kļūdas analīze ļauj uzlabot alus kvalitāti nākotnē.”

“Īstais kraft alus sākas ar jaunu garšu mutē – tai ir jāprovocē, jāaicina uz pārdomām, jāraisa diskusija un noteikti nedrīkst atstāt vienaldzīgu, gluži kā mākslai,” teic Reinis.

“Labieti” brūvē un dod dzert tepat Rīgā, Aristīda Briāna ielā.

“Hopalaa!” – no sentēvu tradīcijām līdz modernam “vaibam”

Nu jau kādus septiņus gadus atpakaļ trīs domubiedri padzirdēja, ka alu esot iespējam darīt arī mājas apstākļos.

“Bija pirmie mēģinājumi, kas bija pat baudāmi, laika gaitā mācījāmies, apguvām nianses, guvām atzinību citu mājbrūvētāju vidū, līdz kritām kārdinājumā uzbūvēt savu alus darītavu,” par “Hopalaa!” pirmsākumiem stāsta darītājs Rimants Pavziniuks. 

“Hopalaa!” mājas ir Valgundes pagastā, Jelgavas novadā. Šī kraftiņa darītava uzcelta savām rokām. Remontdarbi, iekārtu izvēle, pasūtīšana un uzstādīšana – nekas no tā neesot nācis viegli, atzīst alus meistars.

“Mūsu pirmais zīmols bija “Kalēju alus”. Kalēji – lauku mājas , kur bijām iecerējuši ka veidosim sava alus auru. Taču, laika gaitā klasisku izpratni un interesi par putojošu miestiņu pēc sentēvu receptēm aizstāja vēlme radīt modernas un drosmīgas alus garšas visizvēlīgākajiem baudītājiem,” teica Rimants.

Lai regulāri brūvētu nemainīgi kvalitatīvu alu, svarīgākais esot saprast, kas notiek katrā darīšanas posmā – tikai tā varot nonākt pie tīrām garšām bez defektiem vai blakus piegaršām.

“Grūtākais ir pārliecināties vai katrā posmā notiek tieši tas, kam būtu jānotiek – ar vien smalkāki un arī dārgāki mērinstrumenti ir nepieciešami,” skaidro “Hopalaa!” meistars.

Iedvesmu dažādu alu veidošanai Rimantam sniedz jauni apiņi, kāds interesants auglis, draugi, kuri atved nogaršot kādu jaunu alu no tālām zemēm. Tā rodoties vēlme radīt ko līdzīgu.

“Tie ir tikai daži iedvesmas avoti. Bieži uzmanību piesaista jau gatavas receptes, par kurām nemitīgi liekas, ka tur varētu vēl ko uzlabot. Nemitīgi ir vēlme atklāt un radīt ko jaunu. Mūsu aliņš iedvesmo prieku, uzsaukumu, drosmi un uzdrīkstēšanos!” par “Hopalaa!” saka pats meistars.

“Malduguns” – nekādu kompromisu, ja runa par izejvielām

“Malduguns” ir viens no zināmākajiem un atzītākajiem ar rokām darītajiem pašmāju kraftiem. Darītava atrodas Raunā un lepojas ar labi izturētu miestiņu un 2013. gadā ir iekļuvusi Ratebeer.com “The top 100 brewers in the world” sarakstā.

Arī “Malduguns” dzima mājbrūvēšanas eksperimentu laikā. “Uzsākt darbošanos bija viegli, izveidot alus darītavu – mazliet grūtāk,” atzīst aldaris Valdis.

Vērts pieminēt, ka “Malduguns” alos vizuālajam noformējumam ir pievērsta īpaša uzmanība, pat ņemot vērā to, ka kraft aliem pēc definīcijas etiķete parasti ir kliedzoša un salīdzinot ar citiem.

“Uzlikām uz katras pudeles pa etiķetei, katrai alus šķirnei atšķirīgu, un lai vieglāk atšķirt, katrai etiķetei centāmies sameklēt savu mākslinieku,” lakonisks ir meistars.

No visa “Malduguns” klāsta pieminami noteikti būs “Rudais Rudens” (angļu biteris), “Pilota Nakts” (porteris), “Akacis” (stouts) un “Lauvas Pacietība” (Imperiālā IPA).

“Svarīgākais, lai sanāk alus, ko pats aldaris labprāt dzertu, un to darīt, netaupot izejvielas, laiku un spēkus. Radot “Malduguni”, domājām par šķirnēm, kuras mēs vēlētos redzēt Latvijas alus klāstā un cerējām, ka nebūsim vienīgie, kuri to visu vēlēsies nogaršot,” darītavas ekspedīcijas garšu pasaulē apraksta “Malduguns” saimnieks.

Viņaprāt mazās alus darītavas varot piedāvāt daudzveidību, eksperimentēt ar dažādām garšām, kuras dažbrīd pat šķiet nesavienojamas ar alus pasauli, kā arī izmantot dārgas izejvielas tādos daudzumos, kas lielākas darītavas varētu izputināt.