Kas tieši ceļošanā Tevi aizrauj? Kas ir tā lieta, kas mudina to darīt atkal un atkal?

Man patīk izrauties no ikdienas – no ierastā grafika, no jau tik labi iemītām takām, plāniem, ikdienišķajām problēmām, ar kurām mēs katrs ikdienā saskaramies un kuru risināšanā ieguldām savu uzmanību, enerģiju. Vēl manī dzīvo liela vēlme daudz redzēt un izzināt. Es gūstu neaprakstāmu adrenalīnu no jaunu vietu iepazīšanas, jaunu cilvēku satikšanas, kultūras izzināšanas. Man tas liekas tik eksotiski, tik brīnišķīgi! Šīs divas lietas ir padarījušas mani atkarīgu no ceļošanas. Un ne mazāk kā pašu ceļojumu es izbaudu arī procesu pirms pašas ceļošanas – galamērķa izvēli, gatavošanos, plānošanu. Arī pašreiz nākamo galamērķi vēl nezinu, bet idejas parasti atnāk pie manis ļoti spontāni.

 

Vai uzskati, ka arī katras valsts virtuve – ēdieni un dzērieni – ļauj šo vietu, uz kuru esi aizceļojusi, iepazīt tuvāk?

Es varbūt neteiktu, ka ļauj iepazīt tuvāk, bet uzskatu, ka, mielošanās ar vietējiem ēdieniem un dzērieniem, vislabāk atspoguļo, kas katrā no valstīm tiem uzskatīts par garšīgu ēdienu, delikatesi. Kuru ēdienu vietējie iedzīvotāji ceļ galdā ar īpašu lepnumu. Kādu vīnu piedāvā – kā to apraksta, kā ar to lepojas. Viss šis process man šķiet ļoti pievilcīgs – tas manās acīs atspoguļo vietējie iedzīvi, kas mani arī vilina ceļojumos.

 

Kāds ir Gruzijas noslēpums? Kāpēc tik daudz cilvēki pēc pirmās viesošanās šajā zemē tur vēlas atgriezties atkal un atkal?

Es Gruzijā biju pirms trīs gadiem un pilnīgi noteikti varu teikt, ka arī būšu viens no tiem, kas atgriežas tur vēl un vēl. Un tas nav tikai dabas dēļ, kas arī tur ir vienkārši neaprakstāma – dabas skati liek aizrauties elpai. Mani vēl vairāk apbūra tieši vietējie iedzīvotāji. Gruzīņu attieksme pret dzīvi, pozitīvais skatījums, mentalitāte – mums tur ir, ko pamācīties, pasmelties savai ikdienai. Piemēram, sēžot pie vakariņu galda, gruzīns nemeklēs dziļdomīgus iemeslus glāzes pacelšanai – par iemeslu tostam var būt mana sarkanā somiņa vai kāds skaists spīgulis! Un vienmēr glāzei, protams, jābūt tukšai līdz dibenam. Ne tā kā pie mums – labais stils malkot vienu vīna glāzi 20 minūtes…

 

Gruzīņi parasti arī savas mājas durvis viesu priekšā netur ciet. Vai Tev bija iespēja ielūkoties vietējās vīna darītavās?

Man radās iespaids, ka tieši šo vīnadarītavu izrādīšana ārzemju viesiem ir viens no populārākajiem veidiem, kā gruzīņi pelna no tūristu vizītēm. Un – ne bez iemesla! Jo viņu vīna darīšanas pagrabiņi ir tik eksotiski, tik naturāli, tik pietuvināti pirmatnējiem vīna darināšanas procesiem. Vīna cienītājus tas noteikti neatstās vienaldzīgus. Es tiešām iesaku izmantot iespēju un apskatīties klātienē, kāgruzīņi raudzē vīnogas – milzīgās, zemē ieraktās māla krūkās viņi raudzē vīnogas ar visām miziņām, sēkliņām un kātiņiem. Un tieši tas dod to spēcīgo garšu, kas raksturīga Gruzijas vīniem, kādi, piemēram, ir arī Askaneli vīni, ko iepazinu tieši Gruzijā un pēc tam meklēju arī veikalu plauktos Latvijā.  Vīna noliktavas tur ir mazas koka būdiņas, tumšas un šauras, kuras stāvgrūdām pieliktas ar dažādiem vīniem.

 

Jau minēji, ka gruzīņiem idejas pēc tostiem nav ilgi jāmeklē. Vai atceries kādu spilgtu tostu no sava ceļojuma pa šo zemi?

Tostu bija simtiem, brīžiem pat šķita, ka tie ir bezjēdzīgi, bez dziļas domas, jo galvenais ir sirsnīga atmosfēra un jautrība, bet tas, kas man patiesi iespiedās atmiņā – veids, kā paši gruzīņi runā par saviem vīniem – cik lepni viņi par to izsakās, cik krāšņi apraksta vīna tapšanas procesu. Vīna kultūra ir ļoti būtiska viņu dzīves sastāvdaļa, līdz ar to gruzīņi arī ikdienā lieto daudz un dažādus teicienus par vīnu. Piemēram – atteikties no vīna Gruzijā ir tas pats, kas iespļaut namatēva sirsnīgajā sejā. Pēc tāda teiciena neviens nespēj uzdrošināties neizdzert savu glāzi līdz galam. Vai arī gruzīņu teiciens – no laba vīna pat fazāns apraudāsies.